Šeit apglabāti 1863.–1864. g. sacelšanās dalībnieki, kuriem nāvessodu izpildīja uz vietas, tos nošaujot vai pakarot. Tajā laikā ar kokiem un krūmiem apaugušais kalniņš atradās pilsētas nomalē. Laika gaitā šo vietu sāka saukt par Sacelšanās dalībnieku kalniņu. 1931. g. rudenī pēc inženiera Kārļa Reisona (Karolis Reisonas) projekta sāka celt tēsta granīta pieminekli-obelisku. Pieminekli atklāja 1935. g. 30. maijā. Tā pamatos apglabātas vienpadsmit 1863.–1864. g. sacelšanās dalībnieku mirstīgās atliekas, kuras bija atrastas, sakopjot kalniņa apkārtni. 1957. g. pieminekli rekonstruēja; tā priekšējā daļā tika uzslieta skulptora Antana Dimžļa (Antanas Dimžlys) triju figūru skulpturālā grupa „1863. g. sacelšanās dalībnieki”. 1988. g. pieminekli restaurēja pēc inženiera K. Reisona projekta un piemineklis atguva sākotnējo autentisko izskatu.
Pirmā pasaules kara laikā ērtajā un skaistajā vietā, nokalnē vācieši ierīkoja savu karavīru kapus. 1915. g. parādījās pirmie kritušo lidotāju kapi Sacelšanās dalībnieku kalniņa nogāzē pie Viļņas ielas. Tajā pašā gadā kapi tika iežogoti ar dekoratīvu sētiņu no bērzu kārtīm. 1932.–1935. g. vecā pieminekļa vietā uzcēla jaunu pieminekli un jaunu sētu ar mūra stabiem. Bez vāciešu kareivjiem šajā kapsētā tika glabāti arī cariskās krievu armijas karavīri. 1941.–1944. g. kapi paplašināti līdz 1863. g. sacelšanās dalībnieku piemineklim, tajos apglabāti Otrajā pasaules karā kritušie vācu karavīri. Šo karavīru kapi iezīmēti ar cementa krustiņiem. Pēckara gados karavīru kapi likvidēti. 1994. g. Šauļos ieradās „Vācu karavīru kapu aprūpes” kustības brīvprātīgie, kuri iesniedza/uzrādīja abos pasaules karos kritušo Vācijas karavīru, kuri apglabāti Sacelšanās dalībnieku kalniņā, sarakstus (ap 1270 karavīru). To apstiprināja arī arheoloģiskie izrakumi. Sacelšanās dalībnieku kalniņa teritorijas kārtošanas iniciatīvu pārņēma Kultūras ministrija kopā ar „Vācu karavīru kapu aprūpes” dienestu. 2001. g. tika pabeigti Sacelšanās dalībnieku kalniņa un vācu karavīru kapu atjaunošanas darbi.
Atsauksmes